Lasītājas jautājums:
“Visas pazīmes liecināja par aklās zarnas iekaisumu, tāpēc steidzos uz slimnīcu. Biju tik daudz dzirdējusi: lai zarna neplīstu un nesāktos mazā ellīte, uz operāciju galda jānokļūst, vēlākais, sešu stundu laikā. Slimnīcā biju jau pēc stundas. Taču aklo zarnu tā arī neizgrieza. Kāpēc?” Inese.
Ko saka cits ārsts?
Dr. ZANE ĀBOLA, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu ķirurģe: Velti ārā negriež
– Aklās zarnas piedēklis ir limfoīds orgāns, kas arī gādā par imunitāti. Jaunākie pētījumi liecina, ka tas varētu būt nozīmīgs baktēriju rezervuārs, kuras ir svarīgas kuņģa un zarnu trakta funkcijas un imunitātes nodrošināšanā.
Reizēm, piemēram, veicot žultspūšļa operāciju, vecāki lūdz, lai pie reizes izņemam arī aklās zarnas piedēkli. Taču mēs to nedarām. Nevajadzīgi atverot zarnu trakta telpu, var palielināties saaugumu rašanās risks vēdera dobumā un arī hroniskas sāpes. Arī tad, ja, laparoskopiski atverot vēderu, atklājam, ka sāpju iemesls tomēr nav apendicīts, aklās zarnas piedēkli pie reizes ārā neņemam.
Nekomplicētu apendicītu var ārstēt ar zālēm. Nekomplicēts nozīmē, ka apendikss nav plīsis, sastrutojis, nav izveidojis strutu kolekcijas vēdera dobumā un nerada mokošus simptomus, piemēram, ļoti augstu temperatūru un daudzkārtēju vemšanu. Vispirms antibiotikas ievada vēnā (to dara slimnīcā) un mājās turpina lietot iekšķīgi. Tomēr apmēram 15–20 procentos gadījumu šāda ārstēšana var nebūt veiksmīga, un tad veic operāciju.
Daži vecāki saka: ko ķēpājaties ar zālēm, labāk grieziet ārā! Taču jāņem vērā, ka operācijai un anestēzijai var būt komplikācijas.
Turklāt parādās arvien vairāk datu par aklās zarnas piedēkļa svarīgo lomu organismā.
Akūta nekomplicēta apendicīta ārstēšanu ar antibiotikām visā pasaulē uzskata par pilnīgi drošu, taču tai nav pietiekami ilga vēsture, tāpēc vēl nevaram pateikt, cik liela daļa to, kas bērnībā izārstēti ar zālēm, vēlāk, iespējams, nonāks pie pieaugušo ķirurgiem.
Ja aklās zarnas piedēklis ir stipri iekaisis, tā sieniņas kļūst caurlaidīgas, var veidoties sastrutojums vēdera dobumā, un tad jāveic operācija. Vecāki bieži vien uztraucas, kāpēc bērnu neoperē uzreiz, jo domā, ka piedēklis plīsīs – vēderā notiks sprādziens! Nē, process attīstās pakāpeniski. Un bērns operācijai jāsagatavo. Ja viņam vēderā ir strutas, ja viņš ir vēmis, nav divas dienas ēdis un dzēris un ir maz čurājis, ievērojami paaugstinās anestēzijas risks. Vispirms organisms jāuzpilda ar šķidrumu, tāpēc liekam sistēmu un uzsākam antibakteriālu terapiju.
Ar apendicītu visbiežāk saslimst 11–20 gadu vecumā. Maziem bērniņiem apendicīts mēdz būt grūti diagnosticējams, tas līdzinās zarnu vīrusa izpausmēm un vismaz 40 procentos gadījumu ir komplicēts.
Pilnu rakstu lasiet “Ievas veselība” žurnālā un tiešsaistē: https://www.santa.lv/raksts/ievasveseliba/arstesana/kapec-man-neizgrieza-aklo-zarnu-34264/