Anamnēze
- Ārste ar milzīgām darbaspējām. Strādā Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā par bērnu neiroloģi, padziļināti interesējas par neiromuskulāro neiroloģiju. Pacientus pieņem arī veselības centros Vivendi un Vesels bērns, kā arī Vidzemes slimnīcā.
- Erasmus apmaiņas programmā mācījusies Ļubļanas Universitātē Slovēnijā, stažējusies Džona Voltona Muskulārās distrofijas izpētes centrā Ņūkāslā, Apvienotajā Karalistē, un Ļubļanas Universitātes slimnīcas Bērnu neiroloģijas nodaļā.
- Izveidojusi un sakārtojusi retu neiromuskulāro slimību pacientu reģistru.
- Panākusi, ka Latvijā bērniem ar spinālo muskuļu atrofiju pieejama moderna ārstēšana ar ģenētisko terapiju.
- Aktīva Latvijas jauno ārstu asociācijas biedre, valdes locekle. Aizrautīgi cīnās par jauno ārstu tiesībām uz taisnīgu atalgojumu.
- Vīrs – Kaspars Šetlers, anesteziologs reanimatologs P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā.
- Kaut bijuši darba piedāvājumi citās valstīs, par aizbraukšanu nedomā. «Strādāt citā valstī var kādu laiku, bet tad noteikti jāatgriežas.»
– Sākot studijas, droši vien jau zinājāt, ka situācija medicīnā ir smaga – pārslodze, jaunu darba roku trūkums, zems atalgojums. Tomēr nenobijāties.
– Savas gaitas medicīnā uzsāku pirms vairāk nekā vienpadsmit gadiem. Kad stājos Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, runājot ar ģimeni un domubiedriem, izskanēja cerība, ka daudzo gadu laikā, līdz kļūšu par sertificētu ārsti, šīs problēmas būs atrisinājušās. Tomēr pa šiem gadiem ir noticis pretējais – problēmas turpina pieaugt, nevis iet uz labo pusi. Tomēr būt par ārstu ir misija. Motivācija darīt šo darbu ir cita, nevis pelnīt naudu vai veidot karjeru. Mērķis ir kas augstāks.
– Jūsu misija ir palīdzēt bērniem?
– Es gribu palīdzēt cilvēkiem. Ideja, ka ar savu ikdienas darbu un zināšanām dodu labumu citiem, man šķiet brīnišķīga.
Bērnu neiroloģija ir fascinējoša specialitāte. Tā man šķita jau studiju gados, kad Erasmus programmas ietvaros piektā kursa laikā mācījos Slovēnijā, Ļubļanā. Šis darbs mani ļoti iedvesmoja.
Bērnu neiroloģijā mani aizrauj neiromuskulārā neiroloģija. Šajā jomā pašlaik notiek tāda kā revolūcija, jo neārstējamas slimības kļūst ārstējamas.
Agrāk, nosakot kādu no šīm diagnozēm, ārstam bija arī jāatzīst, ka pacienta labā neko nespēj izdarīt.
Līdz ar jaunu tehnoloģiju un zāļu parādīšanos situācija ir radikāli mainījusies. Tas mani kā jaunu ārsti ļoti iedvesmo – redzu attīstību, progresu, to, kā mainās pieeja pacientu ārstēšanā.
– Kas vispār ir neiromuskulārā neiroloģija?
– Tā ir nozare, kas strādā ar pacientiem, kuru saslimšana izpaužas kā muskuļu vājums – skarti ir visi ķermeņa muskuļi. Bērniem ar šīm kaitēm ir izteikti kustību ierobežojumi. Parasti viņi pārvietojas ratiņkrēslos, bieži vien nepieciešamas elpošanas palīgierīces, jo arī plaušu un sirds muskuļi pamazām iet bojā.
Šīs slimības lielākoties ir progresējošas un letālas, taču dažas no tām tagad iespējams ārstēt ar medikamentiem: bērns neatveseļojas pilnīgi, bet slimības attīstība tiek ierobežota vai arī tā progresē daudz lēnāk. Savukārt ar visjaunākajām tehnoloģijām, veicot korekciju pacienta DNS – būtībā modificējot bērna ģenētisko materiālu –, var panākt, ka slimības vairs nav. Šī metode gan ir tikai pašā izstrādes sākumstadijā, bet pirmie rezultāti ir ļoti iedvesmojoši. Paredzams, ka nākotnē šīs kaites būs izārstējamas.
– Arī Latvijā ir šie cerīgie, iedvesmojošie rezultāti?
– Pie mums vēl nav pieejama gēnu modificēšana, taču notiek ārstēšana ar ģenētiskās terapijas zālēm – antisensa oligonukleotīdu nuzinersēnu. Jā, tāds garš un sarežģīts nosaukums, bet ar šo medikamentu, kas ir pavisam jauns – tas reģistrēts tikai 2016. gadā –, ārstē spinālo muskuļu atrofiju. Mērķis ir apturēt slimības attīstību. Jo agrāk terapiju uzsāk, jo labāks rezultāts. Zināms, ka pēc piedzimšanas slimības simptomi atkarībā no tās tipa parādās konkrētā brīdī. Jo smagāks tips, jo agrāk izpaužas slimība, taču ar zālēm to var apturēt.
– Tas nozīmē, ka, lietojot zāles, bērns aug un attīstās normāli?
– Jā, un ir arī dati par bērniem, kurus ārstē presimptomātiski: tad, kad bērns piedzimst, veic skrīningu, vai viņam gadījumā nav šīs slimības. Ja to atklāj un sāk ārstēt, kaut gan slimība vēl nav izpaudusies, rezultāti ir ļoti labi – saslimšana ir, taču simptomi neparādās. Bērns attīstās tāpat kā viņa veselie vienaudži.
Latvijā šāda skrīninga nav. Dažās valstīs to veic kā pilotprojektu pētījumu ietvaros. Izpētes šajā jomā pašlaik ir daudz, tā notiek ļoti aktīvi.
Bet pie mums ir tā: jaunu pacientu atrodam lielākoties tad, kad viņam jau ir slimības simptomi. Tad pēc iespējas ātrāk mēģinām viņam pielāgot terapiju, ja tas ir iespējams.
– Cik veci ir jaunākie pacienti, kurus šādi ārstē?
– Zīdaiņi, bet ideālā variantā mēs gribētu veikt arī skrīningu. Pagaidām tiek pētīta to izmaksu efektivitāte, taču arī jaunās zāles ir ne vien efektīvas, bet arī ļoti dārgas. Tā ir aktuāla problēma visā pasaulē. Līdzīga terapija tuvākajos gados, visticamāk, parādīsies arī pret citām kaitēm, ārstēšana kļūs arvien dārgāka.
– Cik bērniem ir šāda diagnoze?
– Pētījumā, ko esam veikuši Bērnu slimnīcā, secinājām, ka ar šādu slimību sirgst viens no 9000 jaundzimušajiem.
– Vecākiem, kuriem piedzimis šāds bērniņš, protams, svarīgi, lai viņš izveseļojas, vienalga, cik tas maksātu.
– Protams, un tāpēc izmaksu efektivitāte tiek pētīta un pierādīta no visām pusēm. Ja bērnam ir šāda slimība, viņam ir arī progresējoši kustību un elpošanas traucējumi, kas nozīmē daudz komplikāciju un biežu ārstēšanos slimnīcā, dažādu palīgierīču nodrošināšanu. Dārgi izmaksā arī aprūpe, kurā iesaistīti abi vecāki, viņi spiesti bieži kavēt darbu. Tas viss jāsarēķina kopā un tad jāsalīdzina ar jauno, dārgo zāļu izmaksām.
Svarīga ir ne tikai ārstēšana, bet arī pacientu kopējā skaita apzināšana, jo pētījumi turpinās. Un būtiskas ir ne tikai zāles – jārūpējas, lai pacientiem būtu mazāk komplikāciju, lai būtu pieejama rehabilitācija. Vajadzīgs arī atbalsts un izglītošana – gan pašiem bērniem, gan viņu tuviniekiem. Mums jāsadarbojas, jāpalīdz un jāuzrauga.
– Vai var teikt, ka pazīstat visus bērnus Latvijā, kuriem ir spinālā muskuļu atrofija?
– Jā, pazīstu viņus visus! Arī viņu ģimenes, tuvākos cilvēkus, taču es viena kā neiroloģe nevarētu neko palīdzēt – tikai diagnosticēt. Pat to īsti nespētu, jo diagnozi patiesībā nosaka ģenētiķis.
Lai vispār varētu veikt neiromuskulāro slimību pacientu aprūpi, nepieciešama dažādu speciālistu komanda.
Mūsu komandā ir vairāk nekā desmit speciālistu – fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts, fizioterapeits, ergoterapeits, logopēds, uztura speciālists, psihologs, tehniskais ortopēds, pulmonologs, kardiologs un citi. Esmu lepna par to, cik labi mums šī sadarbība izdevusies un turpinās jau trešo gadu. Esmu pateicīga visiem kolēģiem!
– Lasīju, ka arī ievades veids šiem īpašajiem medikamentiem ir īpašs un jūs to veicat vienīgā.
– Spinālās muskuļu atrofijas pacientiem medikamentu ievada ar lumbālpunkciju, tātad ar injekciju starp mugurkaula skriemeļiem. Zāles injicē mugurkaula kanālā. To dara sterilos apstākļos, visbiežāk – operācijas zālē un pacientam atrodoties narkozē. Taču mums ir arī tādi mazie pacienti, kuri ir ļoti drosmīgi un kuriem izdodas to paveikt bez narkozes. Procedūra pati par sevi ir ļoti īsa, bet brīdī, kad notiek dūriens, tā ir nedaudz sāpīga. Ar bērniem ne vienmēr izdodas sarunāt, ka viņi šajā mirklī nekustēsies, bet tieši tas ir ļoti svarīgi, lai punkcija notiktu veiksmīgi. Ir bērni, kuri mājās trenējas būt mierīgi, un viņiem sanāk!
Taču, kā jau teicu, pētījumi turpinās, tiek meklētas jaunas iespējas. Šis nav visērtākais zāļu ievades veids. Vislabāk būtu, ja tā būtu tablete vai injekcija, kas jāveic vienreiz mūžā, kā tas ir ar gēnu terapiju.
– Cik bieži bērniem jāiztur dūrieni mugurā?
– Uzsākot terapiju, ir četras injekcijas ik pēc divām nedēļām, pēc tam – vidēji trīs reizes gadā. Visu mūžu. Paralēli – rehabilitācija, citu speciālistu konsultācijas. Cenšamies to organizēt pacientam pēc iespējas draudzīgākā veidā – lai nav nemitīgi jāskraida no viena ārsta pie cita, bet visus pakalpojumus var saņemt vienā reizē.
– Vai jauno zāļu efektu jau varat novērtēt?
– Pirmā lielā zāļu vērtēšana paredzēta gadu pēc terapijas uzsākšanas, un tas vēl tikai priekšā – tas jāpaveic šogad. Tad liksim kopā visus iegūtos datus. Jau tagad varu teikt, ka visiem bērniem, kuri saņem šo terapiju, stāvoklis ir ļoti labs. Kā jau teicu, parasti slimība progresē, bet bērniem, kuri lieto medikamentu, tā vairs neprogresē. Viņu veselība kļūst labāka, viņi attīstās, iemācās ko jaunu, iegūst jaunas funkcijas.
Mans mērķis ir arī panākt, lai nav tā kā līdz šim, ka mūsu pacientiem pēc diagnozes noteikšanas jādodas pasaulē meklēt ārstēšanas iespējas. Daudzi diemžēl citās valstīs arī paliek, bet tagad, kad arī pie mums var ārstēties, nebūs nepieciešamības aizbraukt.
– Savā feisbuka profilā esat dalījusies ar stāstu par to, cik kaitīgi bērna attīstībai ir zīdaiņu šūpuļkrēsliņi – mazuli tādā ieliek, kaut viņš vēl neprot sēdēt, un tā nu viņš tur zviln, nevis guļ, veļas, ripinās vai mācās rāpot. Vai savā darbā redzat arī citas vecāku kļūdas?
– Neviens vecāks jau savam bērnam nekaitē apzināti, tāpēc ļoti vēlama būtu jauno vecāku izglītošana par bērna attīstības posmiem. Tad varētu laikus pamanīt brīdi, kad kaut kas neatbilst normai, un savlaicīgi meklēt ārsta palīdzību. Patlaban daudzi līdz neirologam nonāk, kad problēma jau ielaista. Pirmās aizdomas vai sūdzības bijušas, teiksim, sešos mēnešos, bet pie ārsta bērns atvests pēc gada vai diviem. Piemēram, ar valodas attīstības aizturi atnāk, kad bērnam jau trīs vai četri gadi. Vai bērnu ar attīstības aizturi atved tad, kad viņš jau ir bērnudārznieks – un tad atceras, ka audzinātāja jau krietni sen teikusi – mazais ir lēnāks par pārējiem.
– Kā vecākiem atrast zelta vidusceļu – būt uzmanīgiem, bet ne pārlieku aizdomīgiem?
– Tāpēc jau esam mēs, ārsti. Pirmais filtrs ir ģimenes ārsts, kuram ir vadlīnijas par bērna attīstību un iespēja veikt pirmās analīzes.
– Strādājat ne tikai Bērnu slimnīcā, bet pieņemat pacientus arī ambulatori – gan veselības centros Rīgā, gan Vidzemes slimnīcā. Kādas ir biežākās problēmas?
– Ļoti biežas sūdzības ir galvassāpes pirmsskolas un skolas vecuma bērniem. Arī uzvedības traucējumi, mācīšanās grūtības. Un ir neiroloģiskas saslimšanas – epilepsija, krampju lēkmes, miega traucējumi, attīstības aiztures, kustību traucējumi. Ļoti plašs spektrs!
– Pirmās minējāt galvassāpes… Vai vienmēr varat atrast cēloni un izārstēt?
– Bērniem galvai nav jāsāp! Bieži vien galvassāpju cēlonis ir kāda cita problēma, kuru konstatē un novērš. Ja šādu cēloni neizdodas atrast, tās sauc par primārām galvassāpēm. Tad meklē veidu, kā tās ārstēt – atbilstīgi vecumposmam. Lielākoties tā nav ārstēšana ar zālēm, bet gan dzīvesveida izmaiņas.
Liela un aktuāla problēma ir viedierīču lietošana – bērni stundām ir nepareizā pozā, ar noliektu galvu, skatiens ekrānā.
Ar to saistīta miega higiēna, līdzsvarots uzturs un fiziskās aktivitātes. Šķietami vienkāršas, pašsaprotamas lietas, kuras nav viegli ievērot, bet, ja tas izdodas, ar galvassāpēm var viegli tikt galā, kā arī izvairīties no problēmām nākotnē – no liekā svara, stājas traucējumiem. Tad reizēm ar neirologa padomu vien nepietiek – vajag arī uztura speciālistu, endokrinologu, vertebrologu.
– Vai ir kāda atšķirība starp problēmām, ko novērojat bērniem Rīgā un Vidzemes slimnīcā?
– Slimību spektrs ir ļoti plašs gan Rīgā, gan ārpus tās, taču Vidzemes slimnīcā man pieraksts vienmēr ir pilns. Pēdējā laikā arī novēroju, ka tur pie manis nāk pacienti ar patiešām neiroloģiskām problēmām, kamēr Rīgā biežāk redzu, ka problēma pārklājas un pacients būtu jāsūta pie cita speciālista, piemēra, infektologa, rehabilitācijas ārsta vai psihiatra.
Vidzemes slimnīcā dežurēju arī uzņemšanas nodaļā, kur noder savulaik neatliekamajā palīdzībā gūtā pieredze – spēja ātri reaģēt, saprast, kāda veida palīdzība pacientam vajadzīga. Šīs prasmes izmantoju arī šeit, Bērnu slimnīcā, ja jāiet uz Uzņemšanas nodaļu, taču nevar salīdzināt pirmo sastapšanos ar pacientu slimnīcas apstākļos vai uz ielas, mežā vai mājās! Te ir arī citi ārsti, māsas un aprūpes personāls, bet neatliekamajā palīdzībā biju tikai es ar vēl vienu kolēģi.
– Kā no neatliekamās palīdzības nonācāt līdz bērnu neiroloģijai?
– Kad sāku studēt Medicīnas fakultātē, tāpat kā citiem studentiem, arī man bija vajadzīgas kādas finanses, lai varētu dzīvot. Daudzi studenti paralēli studijām strādā. Es sāku strādāt šeit, Bērnu slimnīcā. Vispirms par sanitāri, pēc tam – par ārsta palīdzi, pēc tam Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā. Tur nostrādāju septiņus gadus: sākumā par sanitāri, bet pēc ārsta grāda iegūšanas – par brigādes vadītāju.
Rezidentūrā sāku studēt pieaugušo neiroloģijā un strādāju Stradiņa slimnīcā. Tolaik vispirms bija jākļūst vai nu par pieaugušo neirologu, vai pediatru, bet bērnu neiroloģiju varēja apgūt pēc tam, kā papildspecialitāti. Pēc diviem gadiem notika izmaiņas – bērnu neiroloģija kļuva par pamatspecialitāti. Biju izvēles priekšā – varēju turpināt iesākto un iegūt divas specialitātes, bet varēju uzreiz pāriet uz bērnu neiroloģiju, par kuru jau diezgan agri zināju, ka tā būs mana specialitāte. Izvēlējos otro variantu, taču esmu priecīga, ka viss izvērtās tieši tā: divos gados pieaugušo neiroloģijā ieguvu ļoti daudz pamatzināšanu šajā jomā, kas man ļoti noder arī tagad.
– Tagad varat salīdzināt pieaugušo un bērnu ārstēšanu!
– Gan slimības, gan diagnostika, gan ārstēšana bērniem un pieaugušajiem ļoti atšķiras. Protams, ir slimības, kas pārklājas, taču to norise ir citāda. Bērni ir no nulles līdz astoņpadsmit gadiem. Iedomājieties, kādām pārvērtībām cilvēks iet cauri šajā laikā! Kaut vai izmēra ziņā.
– Kā pati izturat slodzi, kā uzturat sevi veselu?
– Svarīgs ir līdzsvars starp darbu un atpūtu. Atzīšos, agrāk man ar to ir bijušas ļoti lielas problēmas un tādas kā krīzes situācijas ar pārdomām par tālāko profesionālo darbību. To risināju tā, ka ļāvu sev nedaudz atpūsties.
Atpūties cilvēks pieņem jēdzīgākus lēmumus.
Meklējot līdzsvaru, tagad cenšos sportot: man patīk skriet. Kopā ar vīru braucam arī slēpot – šoziem bijām Gruzijā, lielā augstumā, trīstūkstoš metru un augstāk. Tas bija brīnišķīgi, kaut tie nav Alpi un tā nav Rietumeiropa. Pārsteidza, ka kvalitātes ziņā trases un aprīkojums neatšķiras, taču kultūra gan ir stipri citāda.
Vairākus gadus dziedu arī Garkalnes jauktajā korī Pa saulei – tagad gatavojamies brīnišķīgam koncertam Jāņa baznīcā, kur orķestra pavadījumā izpildīsim Mocarta Rekviēmu. Ārpusdarba aktivitātes man ir ļoti būtiskas – lai varu atslēgt prātu no ikdienas problēmām.
– Esat arī pārgājienu cienītāja!
– Mēs ar draugiem vismaz reizi mēnesī nu jau apmēram gadu piedalāmies tādās kā piedzīvojumu spēlēs, kurās pārgājiens var ilgt pat desmit, divpadsmit, reizēm – četrpadsmit stundu. Tās rīko organizācija Baltais kalns, kuras slavenākais pasākums ir pārgājiens Kolka–Dubulti.
Šīs spēles nosaukums ir Septītnieks, un būtība ir tāda, ka pārgājiena laikā jāatrod septiņu mīklu atminējumi. Tie saistās ar noteiktām vietām Latvijā. Atminot mīklu, uzzinām, par kuru vietu ir runa. Tad braucam turp un meklējam simbolu ar ciparu.
Kad atminētas visas septiņas mīklas, var atminēt arī astoto. Astotajā vietā ir paslēpta lāde. Notiek cīņa par to, kura komanda konkrētajā mēnesī lādi atradīs pirmā. Tas ir aizraujoši! Meklēšana parasti ietver ne tikai pārgājienu, bet arī kāpšanu, peldēšanu, līšanu, lai tiktu pie apslēptās vietas. Pēdējo reizi bijām Embūtē – vietā, kur nekad iepriekš nebiju bijusi, līdz ar to tas ir veids, kā iepazīt un apskatīt Latviju.